Gliteru un spozmes spiediens

Kā ar glitera maisu pa pieri manī raisījās pārdomas par to, kas tad ir patiess un kas - spozmes uznāciens.

Ārkārtīgi daudz jautājumu, bet reti kuram tādas konkrētas vai vienas atbildes ir. Ir versijas, ir individuālas pieredzes. Tik vien kā sajūta, ka zem tām uzburtām spožām svētku sajūtām ir dikti daudz tiekšanās piepildīt tukšumus, dikti daudz vilšanos, bet vēl mazāk patiesuma.

Burtiski, iezvanoties pirmajiem Adventes zvaniem un kalendārā pārlecot datumam uz 1. decembri, ir iestājies publiskās performances “Galvenais paspēt” un “Nedod Diev’s neizdarīsi” mēnesis. Smags darba, darīšanas un atrādīšanās mēnesis.. Un saraksts ir ārkārtīgi garšs..

Sākot no publiskiem nevainīgiem attaisnošanās centieniem “jā, mums vēl nav adventes vainaga, bet labāk vēlu nekā nekad” līdz obligātiem nākošā gada uzstādītiem mērķiem, (!) neizlaižot publisku pašrefleksijas seansu ar atskaiti par izdarīto un sasniegto. Tam visam pa virsu - atskaiti (protams, ka tikai publisku) par to kam, cik, ko un kā esi dāvājis vai ziedo.

Laiks, kad kā no pārpilnības raga birst “Paldies” vārdi par izdarīto, padarīto, sasniegto, doto - “paldies, ka manā labā esi darījis x, y, z”. Savukārt vienkāršs “Paldies, ka esi” ar uguni meklējams. Paldies par būšanu pret Paldies par darīšanu - redzamu, taustāmu, pierādāmu - atzīstamu un slavināmu.

Kā privāti, tā profesionāli ir redzami pārpasaulīgi centieni analizēt, dot, plānot, dot, atskaitīties, dot, paspēt….., lai patiesībā saņemtu to, ko ar šādiem centieniem dot un atskaitīties nemaz nevar saņemt..

..sajūtu, ka esi labs un pietiekams, mīlēts un atzīts, pieņemts un redzēts.. galu galā paslavēts un novērtēts..

Došana, darīšana un cenšanās pāri vajadzību un varēšanu robežām. Kāpēc? Jo dabā tā iekārtots, ka tie ar spožākām spalvām, skaļākām balsīm un aktīvāku rosīšanos saņem uzmanību = atzinību? Droši vien, bet diez vai tas ir dabiskais līdzsvars.

Korporatīvi pateikts “Paldies” par to, ka vienkārši esi nav pietiekams motivators darīt kā minimums tā pat, kur nu vēl, ja ir sagaidāms “vēl augstāk, tālāk, stiprāk = vairāk”. Nav stimula pārējiem tiekties sasniegt to latiņu, kur ir atzīme NOPELNĪTS.

Tā raušanās un citu raušana līdzi paspēt izanalizēt visu sevi (bet tikai izdarīto un sasniegto, neejot citos esības līmeņos), uzstādīt vismaz 5 nākošā gada mērķus līdz 31. decembra pusnaktij, citādi pulkstenim sitot 12 paliksi bez nākotnes un iespējām.

Mūžīgās pēdējās iespējas ielēkt pēdējos vilcienos.

Cik gan patiesībā daudzi lūzt šobrīd zem gliteru spozmes un spiediena?!

Cik gan daudzi tiecās saņemt pieņemšanu, būšanu, mīlestību un atzinību domājot, ka to var saņemt tikai anormāli cenšoties izdarīt vairāk, izdarīt kā citi un tieši decembrī?!

Kur ir tā robeža, kur beidzas patiess prieks dalīties, darboties, iedvesmoties un citus iedvesmot, un sākas atzinības “nopelnīšana”, atrādīšanās un spiediens darīt, lai tikai nepalieku atstumtajos un neiederīgajos?

Paldies, ka ESI!

Un ar to pietiek!